trešdiena, 2020. gada 14. oktobris

Normalizācijas posmi

Daudzu gadu gaitā strādājot ar bērniem Marija Montessori un pēc tam daudzi citi montessori skolotāji ir konstatējuši, ka rūpīgi plānotā un uzturētā montessori klases vide ir kā priekšnoteikums tam, ka pēc zināma laika lielākā daļa bērnu pievēršas darbam ar entuziasmu, izturas pret apkārtējiem ar cieņu un strādā klusu vieni paši vai grupā. Montessori terminoloģijā to sauc par NORMALIZĀCIJU. Un tā ir kā tāda zemūdens straume montessori metodē visos bērna attīstības posmos.

M.Montessori iedala 3 normalizācijas pakāpes.

1.pakāpes īss raksturojums. Tie ir bērni, kuri tikko uzsāk mācīties pēc montessori metodes un bērni, kuri arī pēc vairākiem mēnešiem montessori vidē vēl aizvien nespēj patstāvīgi strādāt ar materiālu, grupā skaļi runā, neievēro darba vietas neaizskaramības principu, traucē citiem, iejaucoties viņu darbā.

Skolotājs šos bērnus pulcē savā tuvumā un viņi atrodas ciešākā skolotāja uzraudzībā. Pakāpeniski skolotājs māca šiem bērniem izdarīt izvēles. Piemēram, skolotājs novēro, ka Jānis paņem materiālu, sāk strādāt, nepabeidz un ņem jau nākamo, ko arī nepadara līdz galam un tā joprojām. Skolotājs uzrunā Jāni: “Es redzēju cik labi tu darbojies ar to un to materiālu. Vai Tu varētu to pabeigt līdz pusdienām un man parādīt?”. Jānis sākumā mēģinās izvairīties, jo viņam grūti sevi piespiest, bet skolotājs neatlaižas un atkal atgādina. Tad, kad Jānis jau vairākus darbiņus šādi ir iemācījies pabeigt skolotājs iet tālāk un saka: Jāni, es ievēroju, ka pēdējās dienās Tu biji aizrāvies ar tiem un tiem materiāliem, šodien Tu izvēlies ar kuru no tiem tu strādāsi!”

Skolotājs šādi vada Jāņa izvēles, kamēr bērns sāk izrādīt lielāku iniciatīvu un patstāvīgi darboties ar materiālu vairāk nekā tikai vienu reizi.

2.pakāpes īss raksturojums. Bērni, kas ir  šajā pakāpē, ņem vienu darbiņu pēc otra un pāris stundu laikā paveic vairākus. Viņi parasti arī netraucē pārējos, bet viņi arī neatgriežas pie kāda darbiņa atkārtoti. Bērni, kas ātri iet no viena darbiņa pie otra vēl nav attīstījuši vajadzīgo pašdisciplīnu, šādi bērni īsti neiedziļinās materiālā, viņi ir iemācījušies saprast, ko skolotājs no viņiem vēlas un paklausa. Bērns nedara darbu tāpēc, ka tas viņam ir vērtība.

Skolotājam šiem bērniem jādod iespējami daudz jauno prezentāciju, lai palīdzētu atklāt bērna intereses. Viņiem pienākas lielāka brīvība, ja vien tā tiek izmantota konstruktīvi. Dodot lielāku brīvību skolotājs stiprina bērnu pašapziņu un izrāda cieņu par viņu sasniegumiem.

3.pakāpes īss raksturojums. Bērni šajā pakāpē prot izvēlēties vienu aktivitāti, intensīvi ar to strādāt, pēc tam izvēlēties nākamo. Šos bērnus raksturo priecīga paklausība.  Kad viņus lūdz kaut ko izdarīt un viņi saskata tajā jēgu un vērtību, viņi izpilda lūgumu, bet tikpat labi šādi bērni izdara arī lietas bez lūgšanas, jo paši saredz tajā nepieciešamību.

Piemēram, Pauls ir trešajā normalizācijas pakāpē. Katru dienu viņš izvēlas vienu,  divas aktivitātes un ar tām strādā. Viņš var arī koncentrēties uz kaut ko vienu un paplašināti strādāt pie šī darba nedēļām. Viņš ir mierīgs, tomēr ļoti ieinteresēts darāmajā. Viņš piedalās jaunajās prezentācijās, ar skolotāju kopā pārskata darba pierakstu žurnālus un stāsta, ko paveicis.

Skolotājam jāvēro arī šādi bērni, lai īstajā brīdī varētu piedāvāt jaunus interesantus materiālus.

Lai palīdzētu bērniem sasniegt 3.normalizācijas pakāpi, skolotājs:

1.     Palīdz skolēniem klasē justies kā mājās ( pozitīva gaisotne, zināmi noteikumi, pienākumi).

2.      Veicina bērnu neatkarību ( skolotāj, palīdzi man to izdarīt pašam ).

3.      Palīdz attīstīt izvēles brīvību.

4.      Cenšas aizrautīgi “ievilkt” bērnus mācību saturā.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana