Bērna attīstība

 Marija Montesori savos pētījumos ir pierādījusi, ka bērna attīstība iedalās četros periodos. Tie ir:

• ·       No dzimšanas līdz sešu gadu vecumam;
• ·       No sešu līdz divpadsmit gadu vecumam;
• ·       No divpadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumam;
• ·       No astoņpadsmit līdz divdesmit četru gadu vecumam.

Katrā no šiem periodiem bērniem ir atšķirīgas intereses un vajadzības un, ja tās tiek ņemtas vērā, notiek ļoti strauja bērna attīstība.

No dzimšanas līdz sešu gadu vecumam

ir periods bērna dzīvē, ko M.Montesori raksturojusi kā “absorbējošo prātu”. Šajā periodā bērni spēj uzņemt ļoti lielu informācijas daudzumu caur sajūtām – dzirdi, ožu, tausti, redzi. Notiek milzīga bērna fiziskā un psiholoģiskā izaugsme. “Absorbējošā prāta’ periodā bērni apgūst valodas, attīsta prāta un fiziskās spējas, sāk atdarināt sociālās prasmes no vecākiem un skolotājiem un iegūst pirmo izpratni par to kā šī pasaule darbojās.

No sešu līdz divpadsmit gadu vecumam bērniem ir izteikti attīstīta spēja iztēloties, radīt idejas balstoties uz to, ko piedzīvo ikdienā. Šajā periodā ir svarīgi “barot” bērna iztēli ar arvien jaunu informāciju un te lieliski strādā Montesori Pieci Lielie Stāsti, kas tēlainā veidā iepazīstina skolēnus ar Visumu, Zemi un dzīvību uz zemes.

Šis ir arī periods bērna dzīvē, kad viņam rodas dabīga interese par godīgumu, taisnīgumu, jo ap sešu gadu vecumu bērni sāk izrādīt pastiprinātu interesi par grupas biedriem un par to kā ar viņiem saprasties. Attīstības periods no sešiem līdz divpadsmit gadiem ir ļoti piemērots kosmiskai izglītošanai – veidot sapratni par to, ka pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un veido harmonisku veselumu, kurā katrs dod savu ieguldījumu.

Periods no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumam savā ziņā ir līdzīgs pirmajam – no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam, jo šajā laikā atkal notiek ļoti strauja augšana un izmaiņas. Jaunietis var kļūt egocentrisks, viņam vajadzīga veselīga pārtika un pietiekams laiks miegam, lai kompensētu straujo augšanu. Garīgā attīstība šajā periodā nedaudz palēninās, jo jaunietim nepieciešams laiks vienatnei, laiks ar draugiem, kā arī pietiekams laiks miegam.

Normalizācijas posmi

Daudzu gadu gaitā strādājot ar bērniem Marija Montessori un pēc tam daudzi citi montessori skolotāji ir konstatējuši, ka rūpīgi plānotā un uzturētā montessori klases vide ir kā priekšnoteikums tam, ka pēc zināma laika lielākā daļa bērnu pievēršas darbam ar entuziasmu, izturas pret apkārtējiem ar cieņu un strādā klusu vieni paši vai grupā. Montessori terminoloģijā to sauc par NORMALIZĀCIJU. Un tā ir kā tāda zemūdens straume montessori metodē visos bērna attīstības posmos.

M.Montessori iedala 3 normalizācijas pakāpes.

1.pakāpes īss raksturojums. Tie ir bērni, kuri tikko uzsāk mācīties pēc montessori metodes un bērni, kuri arī pēc vairākiem mēnešiem montessori vidē vēl aizvien nespēj patstāvīgi strādāt ar materiālu, grupā skaļi runā, neievēro darba vietas neaizskaramības principu, traucē citiem, iejaucoties viņu darbā.

Skolotājs šos bērnus pulcē savā tuvumā un viņi atrodas ciešākā skolotāja uzraudzībā. Pakāpeniski skolotājs māca šiem bērniem izdarīt izvēles. Piemēram, skolotājs novēro, ka Jānis paņem materiālu, sāk strādāt, nepabeidz un ņem jau nākamo, ko arī nepadara līdz galam un tā joprojām. Skolotājs uzrunā Jāni: “Es redzēju cik labi tu darbojies ar to un to materiālu. Vai Tu varētu to pabeigt līdz pusdienām un man parādīt?”. Jānis sākumā mēģinās izvairīties, jo viņam grūti sevi piespiest, bet skolotājs neatlaižas un atkal atgādina. Tad, kad Jānis jau vairākus darbiņus šādi ir iemācījies pabeigt skolotājs iet tālāk un saka: Jāni, es ievēroju, ka pēdējās dienās Tu biji aizrāvies ar tiem un tiem materiāliem, šodien Tu izvēlies ar kuru no tiem tu strādāsi!”

Skolotājs šādi vada Jāņa izvēles, kamēr bērns sāk izrādīt lielāku iniciatīvu un patstāvīgi darboties ar materiālu vairāk nekā tikai vienu reizi.

2.pakāpes īss raksturojums. Bērni, kas ir  šajā pakāpē, ņem vienu darbiņu pēc otra un pāris stundu laikā paveic vairākus. Viņi parasti arī netraucē pārējos, bet viņi arī neatgriežas pie kāda darbiņa atkārtoti. Bērni, kas ātri iet no viena darbiņa pie otra vēl nav attīstījuši vajadzīgo pašdisciplīnu, šādi bērni īsti neiedziļinās materiālā, viņi ir iemācījušies saprast, ko skolotājs no viņiem vēlas un paklausa. Bērns nedara darbu tāpēc, ka tas viņam ir vērtība.

Skolotājam šiem bērniem jādod iespējami daudz jauno prezentāciju, lai palīdzētu atklāt bērna intereses. Viņiem pienākas lielāka brīvība, ja vien tā tiek izmantota konstruktīvi. Dodot lielāku brīvību skolotājs stiprina bērnu pašapziņu un izrāda cieņu par viņu sasniegumiem.

3.pakāpes īss raksturojums. Bērni šajā pakāpē prot izvēlēties vienu aktivitāti, intensīvi ar to strādāt, pēc tam izvēlēties nākamo. Šos bērnus raksturo priecīga paklausība.  Kad viņus lūdz kaut ko izdarīt un viņi saskata tajā jēgu un vērtību, viņi izpilda lūgumu, bet tikpat labi šādi bērni izdara arī lietas bez lūgšanas, jo paši saredz tajā nepieciešamību.

Piemēram, Pauls ir trešajā normalizācijas pakāpē. Katru dienu viņš izvēlas vienu,  divas aktivitātes un ar tām strādā. Viņš var arī koncentrēties uz kaut ko vienu un paplašināti strādāt pie šī darba nedēļām. Viņš ir mierīgs, tomēr ļoti ieinteresēts darāmajā. Viņš piedalās jaunajās prezentācijās, ar skolotāju kopā pārskata darba pierakstu žurnālus un stāsta, ko paveicis.

Skolotājam jāvēro arī šādi bērni, lai īstajā brīdī varētu piedāvāt jaunus interesantus materiālus.

Lai palīdzētu bērniem sasniegt 3.normalizācijas pakāpi, skolotājs:

1.     Palīdz skolēniem klasē justies kā mājās ( pozitīva gaisotne, zināmi noteikumi, pienākumi).

2.      Veicina bērnu neatkarību ( skolotāj, palīdzi man to izdarīt pašam ).

3.      Palīdz attīstīt izvēles brīvību.

4.      Cenšas aizrautīgi “ievilkt” bērnus mācību saturā.

Kā runāt ar skolēnu? (pēc Montessori metodes)

:) Teikt :	:( Neteikt:
„X, izklausās, ka esi neapmierināts, jo nevari sasiet savas kurpes”	„X, kāpēc Tu met kurpes pret sienu?”
„Piedod, X, bet Tu nedrīksti pārtraukt mūsu prezentāciju. Tu vari pastrādāt ar šiem materiāliem, bet Tev būs jāpagaida, kamēr mēs pabeidzam. ”	„Tu zini, ka nedrīksti traucēt. Mēs drīz pabeigsim.”
„Tu noteikti ļoti lepojies ar šo lieliski uzklāto pusdienu galdu. Šīs dzeltenās puķes un salvetes to padara it īpaši skaistu!”	„O, Cik lieliski uzklāts galds! Pagaidi, es parādīšu pārējiem!”
„X, es redzu, ka Tev sagādā grūtības sarunāšanās tā, lai netraucētu pārējiem. Aiziesim abi un atradīsim klusākus veidus, kā Tu varētu turpināt savu sarunu ar Y.”	„X, kā, lai es dzirdu kaut ko? Beidz klaigāt!”
„X, es redzu, ka vēlies turpināt darbu pie sava projekta, bet atceries, ka rīt tev arī būs laiks, lai darbu pabeigtu, ja vēlēsies. Pašlaik Tev ir 1 minūte, lai savāktu savu darba vietu.”	„Darbam atvēlētais laiks ir beidzies, kāpēc Tu to ignorē? Tu nezini cik pulkstenis?”
„Nē, X, darbam atvēlētais laiks ir beidzies visiem. Vai Tev vajag palīdzību ar materiāla sakārtošanu?”	„Nu, labi, tikai šoreiz vēl 5 minūtes vari pastrādāt. Bet tikai šoreiz!”
„X, es atceros, ka Tev ļoti patika risināt dalīšanas uzdevumus. Y vajag palīdzību ar šiem uzdevumiem. Vai Tu, lūdzu, nepalīdzētu? Varbūt vari viņam palīdzēt tiem iepatikties tāpat kā Tev.”	"Y apsēdies un rēķini. Nekur tālu bez matemātikas netiksi, gribu redzēt izmaiņas tavā attieksmē jau rīt."
„Man ir ideja. Šodien cilvēki rindas beigās ies pirmie!”	„Kurš visātrāk atskries, ies pirmais”
„X, esmu pamanījusi, ka tev šī tēma ļoti interesēja. Es domāju, ka tu pat varētu pabeigt savu projektu pirms darba beigu termiņa. Vai pamēģināsi?”	„Man jau apnicis, ka tu savu darbu nepabeidz laikā. Tūlīt pat pabeidz, ja ne - netiksi laukā!”
„X, esmu ievērojusi, ka pēdējās pāris dienas, Tev paticis strādāt ar reizrēķina tabulu un laika zonu karti ģeogrāfijā. Tu vari izvēlēties, ar kuru no šiem diviem materiāliem Tu vēlētos strādāt šodien.  ”	„Lūk, ko mēs šodien darīsim, bērni pievērsiet uzmanību, lūdzu!”
„X, es jūtos bēdīgi, jo šis materiāls ir saplēsts un šodien to vairs nevar izmantot neviens.”	„Paskaties uz to kasti! Tā ir saplēsta! Esmu ļoti dusmīga uz tevi X!”
„X, jūtos sarūgtināta, ka Tu centies ar varu aizvērt kasti, lai gan teicu, lai apstājies.”	„X, kad Tu beidzot sāksi klausīt?!”
„X, diez vai ir iespējams pārvietot to krēslu klusi klusītiņām. Paklausāmies!”	„Kāds briesmīgs troksnis, X, nes to krēslu klusāk.”
„X, es vakar ievēroju, cik skaisti sakopi savu darba vietu. Diez vai šodien Tu arī mācētu tik skaisti sakārtot?”	„Kāda nekārtība, Cik reizes man būs jāsaka, lai savāc savu darba vietu”
„X, kad Tu aizcērt durvis, tas citiem traucē darīt darbu. Esmu dzirdējusi Tevi durvis aizveram ļoti klusi. Aizej, lūdzu, parādi, cik klusi Tu māki aizvērt tās durvis.”	„Ja vēlreiz aizcirtīsi durvis, tās izkritīs no eņģēm!”
„X, es redzu, ka nespēj atrast sev darbiņu, netraucējot citiem. Nāc apsēdies man blakus, kamēr rādu prezentāciju Y un Z. Tu drīksti skatīties. Pēc tam mēs parunāsim, kā Tev vieglāk būtu izvēlēties savu darbiņu.”	„X, cik reizes man Tev jāsaka, lai netraucē citiem!”
„X, vēlos Tev dot brīdi laika pasēdēt uz šī krēsla un padomāt, par to, kā pārstāt grūstīt citus. Es Tev darīšu zināmu, kad laiks būs beidzies. Mazliet vēlāk atnesīšu Tavu iesākto darbu, un mēs arī pārrunāsim tavas idejas, lai Tev nebūtu vairs jāgrūstās.”	„X, ja vēlreiz kādu pagrūdīsi likšu tev sēdēt uz tā krēsla tik ilgi, kamēr pārstāsi to darīt.”
„X, es redzu, ka tu jūties dusmīgs, bet es Tev nevaru ļaut sist Y. Parunāsim par citiem veidiem, kā atrisināt šo problēmu ar Y. „	„Nekaujies, lai es vairs neredzētu tevi, tā darām.”

Striķu pamatskola

2017.gada 2.jūnijā plkst 9⁰⁰

pedagogus, bērnu vecākus un citus interesentus

aicina uz vienas dienas semināru 

“Ieskats montesori pedagoģijā”

Programmā – lekcijas un praktiskās nodarbības matemātikā, latviešu valodā, kosmiskajā izglītībā un praktiskajā dzīvē.

Sadarbības partneris – montesori pedagoģijas speciāliste un lektore Sandra Āzena

Semināra dalībnieki saņems apliecinājumu par dalību

Maksa – 10 eur (kafijas pauzes un pusdienas iekļautas)

Pieteikties līdz 30.maijam elektroniski striku.pamatskola@saldus.lv

vai telefoniski – 26183753, 26517556